IESKATS LIELAJOS LAUKOS 

(Tiem, kas nav pazīstami ar sistēmisko sakārtojumu procesiem,  šo var būt grūti uztvert, tādēļ lūdzu būt atvērtīem kam nezināmam. Uz jautājumiem, kas balstīti vēlmē labāk saprast nezināmo – labprāt atbildēšu, cik būs iespējams. Par sistēmiskajiem sakārtojumiem vispārīgu informāciju var palasīt te: http://www.sakartojumi.lv/)

Pirms dažām dienām mēs, 11 sistēmisko izvietojumu profesionāļi un ilgstoši praktizētāji, visi ar pieredzi gan “zemes”, gan “gaisa” darbā, nācām kopā šai laikā gandrīz vai vienīgajā pulcēšanās vietā – online vidē. Mūsu vēlme bija – censties ieraudzīt Laukā to, kas šobrīd ir visā pasaulē notiekošo procesu pamatā, kas ir cēloņprocesi un kāda ir virzība no lielo spēku puses. Mēs visi bijām atvērti jebkādam rezultātam, bez gataviem priekšstatiem, pieļaujot, ka mums tiks rādīts tik, cik mēs būsim spējīgi uztvert. Šeit es centīšos īsi aprakstīt mūsu pētniecisko sistēmisko izvietojumu un galvenos secinājumus no tā.  Darbs notika ar figūriņām un aizvietotājiem – dalībniekiem tiešsaistē. Diemžēl nav iespējams vārdiski nodot visu izvietojuma atmosfēru un nianses, bet es ceru, ka galvenos momentus man izdosies aprakstīt.

Mēs vienojāmies par sākuma figūrām – Cilvēces pārstāvis, Pasaule, Evolucionārais spēks, Tradicionālās vērtības, Cēlonis patreizējiem procesiem, Vīruss (šobrīd aktuālais). Kā klients Lauka strukturēšanai bija Cilvēces pārstāvis, jo mēs to tomēr skatījāmies priekš cilvēkiem.  Tehniski to visu organizējām tā, ka Cilvēces pārstāvis izvēlējās figūriņas, bet aizvietotāji paši atsaucās tām, kuras tos uzrunāja un ieņēma savas vietas laukā.  Vēlāk šīm figūrām pievienojās Aizvainoto cilvēku pārstāvis, Pārmaiņu radītājs, Kontrolējošā vara, Mērķis pārmaiņām un Jaunatne. Daļa figūru mūsu procesa laikā pārveidojās par ko pavisam citu.

Pirmā asociācija - tukšais sakārtojumu galds kā pasaule, kā tuksnesis… (pirms radīšanas..)   Kādu laiku notiek vietu ieņemšana, pārbīdīšanās, līdz katra figūra ieņem savu vietu attiecībā pret pašreizējo pasaules notikumu apskatāmo sākumu…

Pasaulei patika sākumpozīcija, kad visas figūras bija kopā, pirms Tradicionālās vērtības atiet malā no citiem.  Ir trauksme par Tradicionālo, ka tas ir atdalījies… Pasaulei svarīga pārredzamība, ir tēze “Aplis ir ideāls”. Pasaule cenšas ieņemt vietu, lai visas figūras būtu aplī, citādi tai ir disharmonija. Pasauli simbolizējošā figūriņa ir otrādi aplikts puķupodiņš. Pasaule uz sevis labprāt nes Cilvēci, kamēr tā vēl maza un jauna, arī Aizvainoto cilvēku pārstāvi kā niķīgu bērnu, un ne tik labprāt Vīrusu, kurš to biedē un saldē… tomēr tā nes arī to kādu laiku.  Kad parādās Mērķis, Pasaule tam tuvojas. Kad Cilvēce sāk pieaugt, pasaule pamana Pārmaiņu radītāju. Beigās Pasaule apgriežas otrādi, kļūst par kausu, kurā ienāk Evolucionārais spēks kā degoša svece. Pasaulei svarīgs vārds ir “Izvēle”.

Tradicionālās vērtības ir neviennozīmīgs, bet ļoti svarīgs tēls šajā procesā. Figūriņa – čiekurs. Tās ir sistēma pati par sevi, kā tīklojums, un pārējie – Vīruss, Cilvēce, Evolūcija -  tam sākumā šķiet  nekontrolējami, neiekļaujas šai sistēmā. Sākumā jūtas tuvu ar Pasauli un Cēloni, un beigās arī atrodas vienā grupā ar tiem. Vienā brīdī sāk just aizvainojumu, ko, kā cilvēcisku jūtu, izceļam ārā cilvēka figūriņā un rodas tēls Aizvainotie cilvēki, kas drīzāk ir visu cilvēku apspiesto jūtu nesējs.  Šie Aizvainotie cilvēki it kā iznāk no Tradicionālajām vērtībām. Visu laiku Tradicionālās vērtības jūtas pārākas un pašpietiekamas, tās turas atstatu no citiem un negrib, lai ar tām kaut ko dara, tikai beigās nedaudz nomaina vietu. Šai figūrai vissvarīgākais ir, lai visi cilvēki būtu klātesoši un kopā, kas izrādās izšķiroši Pārmaiņu ienākšanai un procesa iešanai uz Mērķi. Tradicionālās vērtības jūtas tuvas ar Pārmaiņām,  bet tām ne visai patīk jaunais Mērķis, kas stāv kā balta karaļa figūriņa, jo tas nozīmē aiziešanu uz jaunu, pārāku sistēmu. Pāris reižu tradicionālās vērtības uz brīdi novērš uzmanību no procesa un, tām atriežoties, ir notikušas būtiskas izmaiņas. No tā Tradicionālais secina, ka viss mainās, kad tas uz brīdi novēršas.

Evolucionārais spēks sākumā ilgāku laiku jūtas nesaistīts ar pārējiem, skatās kā no malas, īsti neiederas, bet prom neiet. Figūriņa ir violeta svece. Evolūcija jūt saistību ar Tradicionālām vērtībām. Šķiet, ka ir jānogaida, vēl nekas neuzrunā…. Evolūcija gaida kādu impulsu un vēro, bet izsauc dažādas reakcijas pārējās figūrās. Pirmā aktīvā reakcija ir aizkustinājums par Cilvēci, kad tā lūdzas, uzkāpusi uz Cēloņa. Kā traucējošu redz Kontrolējošo varu. Kad iedegas gaisma telpā, viss izgaismojas un Evolucionārais spēks grib būt visām figūrām pa vidu. Tad arī Pasaule ir pietuvojusies Mērķim un kļuvusi par kausu, Evolūcija labprāt iekāpj tajā un kļūst par degošu sveci.

Vīrusam izrādījās vismainīgākā figūra, kas aktīvi piedalījās procesos. Figūriņa – māla kaķa galva. Vīrusam sākumā patīk Evolucionārais spēks, ir vēlme jauki sēdēt cilvēcei klēpī, grib lai cilvēks bužina un rūpējās, ir visnotaļ mājīgs noskaņojums, vajag uzmanību un to arī pietiekami saņem. Vispār jūtas labi, pievirzās aizmugurē Cilvēcei, ir tuvu Aizvainotajiem cilvēkiem. Kad Cilvēce uz Cēloņa nododas lūgšanai, Vīruss kļūst agresīvs, viņam šķiet, ka visi to pametuši, viņam nepietiek ar Aizvainotajiem cilvēkiem, un tas uzsēžas uz Pasaules figūriņas, kurai no tā “aukstas kājas”, bet pēc kāda laika Pasaule Vīrusu nopurina. Vēlāk uz Vīrusa uzsēžas Aizvainotais cilvēks, un Vīruss to labprāt nes, pamazām pārtopot no Vīrusa par rūgstošu, karstošu, burbuļojošu komposta kaudzi, kurā kaut kas aug un vairojas. Kad ienāk Kontrolējošā vara,  Vīruss jau komposta stadijā ar Aizvainoto mugurā diezgan ilgi ir tam tuvu. Uz beigām figūra pārtop par Dusmu un agresijas vulkānu, kas no Kontrolējošās varas atdalās, aiziet pie visiem cilvēkiem un pārējām figūrām, un kustas starp tām un Mērķi, kā pārejot robežu, kā jaucot to, līdz ieņem savu īsto vietu blakus cilvēkiem.

Cilvēcei svarīga Pasaule, sākumā bija bailes no Vīrusa, kad tas bija tālu, bet, kad Vīruss pieiet pie Aizvainotās cilvēces, jūtas mierīgi, kaut arī faktiski Vīruss ir tam aizmugurē. Figūriņa – balts cilvēciņš. Cēloni redz kā kaut ko vieglu un gaisīgu, redz tajā skatiena virzienu uz Aizvainoto cilvēci. Nepatīk, ka Pasaule ir malā. Kopumā jūtas, kā mazs bērns, ar izziņas kāri. Tradicionālajās vērtībās redz kaut ko labu, kādu spēku, kā zelta zvīņas čiekuram, ko tas mēģina iegūt, bet neveiksmīgi. Kad parādās Aizvainotie cilvēki, Cilvēce  uzkāpj uz Cēloņa un sāk lūgties, līdz Cēlonis to nopurina kā zemestrīce. Cilvēce ieminas par to, ka vajadzētu pārmaiņas, bet, kad ienāk tēls Pārmaiņu radītāj, tas Cilvēcei nemaz nepatīk, liekas briesmīgs un Evolūciju apdraudošs. Kad telpā iedegas gaisma, Cilvēce grib uzkāpt uz Pasaules, un Pārmaiņas tai šķiet nogurušas. Pasaulei nomainot vietu tuvāk Cēlonim, Mērķim un Tradicionālajam, Cilvēce pamana, ka ir iedomājusies sevi pārāku par citiem, nokaunas un nokāpj no Pasaules. Esot tai blakus, sākas Cilvēce pieaugšana, sākumā līdz jaunieša vecumam, tad līdz 40 gadniekam, kad Cilvēce sagrib uzsēsties mugurā pārmaiņām, tad līdz apmēram 60 gadu vecumam, kad Cilvēce stāv blakus Pārmaiņām. Vienā brīdi šī figūra pārdefinējas par Cilvēces saprātīgo daļu. Tad Cilvēce jūt, ka nepietiek spēka, un blakus tai ienāk Jaunatne.

Aizvainotie cilvēki, kas tikpat labi ir visu izstumto jūtu nesēji, sākumā jūtas ļoti labi, grib tuvāk pie Vīrusa, grib paspert malā Cilvēci, Evolūciju ari paspert malā… uzvedas kā dauzonīgs puika. Figūriņa kā balts cilvēciņš, līdzīga Cilvēces figūrai. Uzrāpjas uz Pasaules un skatās uz Cēloni, līdz Pasaulei tas apnīk. Visu laiku grib uz kaut kā uzkāpt – tad uz Pārmaiņu radītāja, tad uz Vīrusa, kas zem tā pārtop par kompostu. Aizvainotais grib uz Vīrusa būt blakus Kontrolējošam, lai tas nolikvidētu Pārmaiņas, kuras tam šķiet draudīgas. Aizvainotajiem liekas, ka komposts kā pūpēdis izčākstēs, un ir bailes krist, tāpēc grib laicīgi no tā prom. Grib ‘aiziet ar godu’, un iet tuvāk Kontrolējošai varai, kas no tā nedaudz sarūk, bet tomēr grib turēt pie sevis Aizvainoto un Vīrusu - kompostu, un cer, ka kopā ar tiem noturēs Pārmaiņas aiz ‘astes’, lai tās nekur neiet uz priekšu. Vienā brīdī Aizvainotie paliek vieni blakus Kontrolējošai varai, ar ko nav mierā Tradicionālās vērtības. Aizvainotajiem ir skumji, jo viņi ir palikuši tikai divi, bet Pārmaiņas saka, ka viņu diemžēl ir diezgan daudz…  Uz jautājumu – kas Aizvainotajiem var palīdzēt iet uz priekšu, tuvāk pārējai Cilvēcei, atbilde – nāve. Figūriņa noliekas guļus. Tomēr tas nav risinājums…. “Tie, kas nomirst, tie kādreiz arī piedzimst” - kā risinājums nāk pārdzimšana jaunā paaudzē. Jaunpiedzimušie cilvēki jūtas saulaini, nodēvējam tos par Saulaniem cilvēkiem. Šie cilvēki beigās vienā rindā ar Cilvēci saprātīgo un Jaunatni iet uz Mērķi.

Cēlonim sākumā bija sajūta, ka varētu pārsprāgt, jūt lielas dusmas, kā dievu dusmas. Figūriņa – akmens. Kad uz muguras uzrāpjas Cilvēce, ir neizpratne – ko tie tur dara? -  bet , kad tā ieiet lūgšanā, kļūst par spēku. Pēc laika Cēlonis kā zemestrīce nopurina Cilvēci. Jūtas kā kaut kas ļoti sens, no kā viss radies, visi procesi un figūras, kā tāds Pirmcēlonis, kā dievišķā izcelsme Pasaulei, Cilvēkiem un citiem. Jūt saikni ar Tradicionālām vērtībām un Pasauli. Cēlonim ļoti patīk, ka iedegas gaisma - sajūta top dzidrāka, apskaidrojas prāts, tas nedaudz pievirzās tuvāk Tradicionālajam un Mērķim. Kad iedegas Evolūcijas svece, izskatās, ak Cēlonis kā senā zivs, kā valis pūš elpu uz sveces liesmu un no tās izpūš gaismas atspīdumu. Kad Vīruss jau kļuvis par Dusmām, Cēlonim tās liekas tur vajadzīgas, jo “pieņemšana nāk caur dusmām”. Aizvainotajam nepatīk gaisma-tā izgaismo, tā var atklāt kaut ko, gribas piesegt lampu, bet pašam neaizsegties. Kad Aizvainotie sēž uz Vīrusa, tiem rādās varas pārstāvja seja, un ienāk tēls Kontrolējošā vara.

Pārmaiņu radītājs ienāk pēc Cilvēces aicinājuma, bet sākumā tas citiem liekas biedējošs, kaut arī ir ļoti mierīgi noskaņots. Šis tēls patīk vienīgi Tradicionālajām vērtībām. Figūriņa ir pelēks māla pūķītis. Pārmaiņas jūtas ļoti mierīgi, neko negrib, saka “Es esmu, bet man nav nekāda priekšstata, uz ko es eju…” Pārmaiņām šķiet, ka Cilvēce par daudz iedomājusies, jo visam kas notiek, nav ar Cilvēci nekāda sakara. Pārmaiņām ir svarīgas Tradicionālās vērtības, saka “ja tās būs, tad viss būs kārtībā, tās ir īstās vērtības, kam jābūt”. Pārmaiņām sāk interesēt Cilvēce, kad tā pieaugusi līdz 40 gadiem – tagad cilvēki var ieņemt kādu lomu visos procesos. Kad Cilvēce iesēžas Pārmaiņu seglos, pieņem Pārmaiņas, tās ir ar mieru nest Cilvēci turp, kur tai vajag. Pārmaiņām svarīgi, lai Cilvēce ir pieņemšanā pret tām, bet neuzkundzējas, un lai atzīst Tradicionālās vērtības. Pārmaiņu radītājs nekā nereaģē uz Kontrolējošās varas vēlmi to pieturēt, un paliek savā vietā. Beigās Pārmaiņām vienā pusē Cilvēce saprātīgā un Jaunatne, otrā pusē Saulainie cilvēki, un ir virzība uz Mērķi.

Kontrolējošo varu pirmie ierauga Aizvainotie cilvēki, kad sēž uz Vīrusa. Figūriņa - sarkans cilvēciņš, tas stāv aizmugurē visām pārējām. Kādu brīdi Kontrolējošā vara ir kopā ar Vīrusu, uz kā sēd Aizvainotie, tad tie norāpjas un nostājas tuvumā Kontrolei. Kontrolējošā vara grib savākt Pārmaiņas un  Vīrusu - Dusmas, bet Dusmas virzās uz vairāk priekšu un Pārmaiņas nereaģē. Paliek Kontrole un Aizvainotie, kas vienā brīdī nomirst. Kad Aizvainotie pārdzimst par Saulainajiem un arī aiziet, Kontrole citiem šķiet kā tukša čaula. Tomēr prom tā neaiziet, paliek sēdot aizmugurē līdz pašām beigām, vēlmē visus pieturēt.

Jaunatne ienāk, kad Cilvēce ir sasniegusi 60 gadu vecumu un kļuvusi par Cilvēces saprātīgo daļu, stāv tai blakus. Figūriņa – mazs, balts cilvēciņš. Jaunatne grib iet uz priekšu ar visiem, tā drusku baidās no Dusmām, bet ir gatava sadarboties arī ar tām. Redz Mērķi.

Mērķis ienāk, kad jau iedegusies gaisma. Sākumā tam ir skumji, ka neviens to neredz. Mērķis rādās caur vairākām figūriņām – sākumā kā balta dūja, kā vēstnesis. Mērķis nodēvē Kompostu par dusmām, grib, lai tās transformējas, jo jaunajā sistēmā tām nebūšot vietas, bet pārējie tam nepiekrīt. Toties Mērķim patīk Jaunatne. Mērķim Dusmas vajag mazāk, ja tās nemazināsies, Mērķis var aiziet, jo tur, jaunajā sistēmā dusmas ir šķērslis, tur nav tā, kā tagad. Jautājums Mērķim – ko tas gaida dusmu vietā? – atbilde “gribu būt redzamāks”. Uzceļam Mērķi augstāk, ieliekam blakus otru Mērķa figūriņu - balto karali, kas izskatās kā Neptūns vai kā Ūdensvīrs un tā laikmets. Mērķis saka, ka Karalis ir “cita sistēma”. Sistēmu maiņa.

Secinājumi – mēs esam tikai cilvēki, kas dzīvos un aizies uz jaunu sistēmu, kad pieaugsim, kad sajutīsim sevi kā pasaules un dabas daļu.

Mēs neesam lielāki, no mums nav atkarīgas šīs lielo spēku virzības. Mēs varam būt pieņemšanā, tad mēs šajos procesos iekļausimies. Virs mums ir tiešām lieli spēki, un mēs varam tiem uzticēties, jo to virzība ir harmoniska, haosu radām mēs, cilvēki, ar savu nepieņemšanu, aizvainojumu, bailēm, iegribām.

Pasaulē esošais vīruss rada dusmas, kas kā transformējošā enerģija palīdzēs cilvēkiem ieiet jaunajā sistēmā.

Mūsos ir daudz izslēgtu jūtu un galvenokārt aizvainojumu, kas dēļ nedrošības uztur kontrolējošās varas struktūras. No tām aizvainojumā esošie var aiziet caur  nāvi – vai nu fizisku nāvi un pārdzimšanu, vai iekšēju kaut kā nomiršanu, dodot vietu saulainajai sajūtai.

Mums jānovērtē tradicionālās pamatvērtības, tās ir saistītas ar pārmaiņām un visa pirmcēloni. Evolūcija ir kā pasaules gaisma, kad mēs visi būsim beiguši uzkundzēties pasaulei un tā būs šai gaismai atvērusies.

Gaisma ir būtiska. Mērķis visam ir cita sistēma.


Izvietojuma procesus apkopoja Marija Sils


p.s. foto no šī pētnieciskā sistēmiskā izvietojuma beigām.

 

 

 

 

 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .