Dzīvi veido darīšana

Man pēdējās dienās vairāki cilvēki ir izteikuši savu neizpratni par to, kā tas sanāk, ka viņi iet uz visādām praksēm un nodarbībām, bieži vien tansformējoša tipa, vēloties, lai dzīve mainās un sakārtojas, bet notiek tieši pretējais! Un tad paceļas jautājumi – varbūt tās nav pareizās prakses? Varbūt liktens nav lēmis neko citu? Varbūt par maz tiek meditēts, vingrots, zīmēts, dziedāts, u.tt.? Kad tad beidzot būs tā ilgi gaidītā laimīgā dzīve?

Visādas pašpilnveidošanās un attīstības prakses pa lielam dalās 2 daļās – resursu un transformējošās. Reizēm tās daļēji pieder abiem virzieniem, tomēr pamata mērķis ir viens no tiem.
Resursu prakses ir it kā vieglākas, jo dod kādu tūlītēju pozitīvu noskaņu vai enerģiju. Pēc tām cilvēks jūtas piepildīts un dodas savās ikdienas gaitās tāpat kā agrāk, bet ar jauniem spēkiem – kamēr tie izdziest un atkal jāuzpildās ar kaut ko pozitīvu. Šim virzienam pieder dažādas dejas un vingrošanas, daļa mākslas nodarbību, darbības ar balsi un skaņu, bieži vien elpošanas un vizualizācijas prakses, dziednieciskie augi, Taro un cita zīlēšana, astroloģija, u.tt..

Transformējošās prakses darbojas savādāk – tās kaut ko izmaina cilvēka un viņa dzīves smalkajā plānā un ar laiku šīs izmaiņas materializējas dzīvē. Pēc tām var būt dažādi iekšējie stāvokļi, arī nogurums un nepatīkamas emocijas, jo tiek sacilāti dažādi sabloķējumi, novāktas barjeras vai celtas jaunas robežas, piesaistīti vai atbrīvoti dažādi Spēki, u.c. Šīs prakses ļauj mums vispirms jau IERAUDZĪT patiesību un izkāpt no ilūzijām, taču tas vēl ir tikai sākums. Kā tipiskas transformējošās prakses var minēt dziļās elpošanas, sistēmiskā darba metodes, šamaniskās prakses (ja tās pārkāpj prāta robežu), Spēka augus, pareizi veidotus rituālus, maņu atvēršanu, reizēm mākslas terapijas, un vēl šo to.

UN TE ATBILDE uz augstākminētajiem jautājumiem – visas prakses, ja tās piekopjam atrauti no ikdienas dzīves, tādā pat atrautībā arī paliek, kamēr mēs nesākam savādāk darīt lietas, ko darām savā ikdienā!

Ja mēs uz pāris stundām vai dienām izraujamies no ierastā ritma, padarām kaut ko citu un pēc tam atkal darām visu to pašu, ko iepriekš – no tās izraušanās labākā gadījumā ir dabūts vairāk spēka tai pašai ikdienai, kas bija līdz šim….. Šis “labākais gadījums” attiecas uz resursu praksēm, tāpēc tās tiek uzskatītas par vieglākām.

Reizēm cilvēki tā arī saka – “diemžēl jāatgriežas reālajā dzīvē” – kur ir apnicis darbs, kašķīgi tuvinieki, slimības un stulbas domas, tv ziņas un fb komentāri, valdības lēmumi un naudas trūkums, un visas citas apnikušās dzīves izpausmes. Un tad es tiem cilvēkiem jautāju – vai tad, kad Tu biji tai praksē, Tu biji kaut kāds mazāk reāls, kā tagad? Ja Tu tici, ka realitāte ir tur, kur ir grūti un kur viss apnicis, tad kāpēc lai tā nebūtu? Tad tas, kas sagādā prieku un spēku, ir nereāls, jo tam nav saķeres ar ikdienas (reālo) dzīvi. Ja mēs praksē iegūtos resursus izmantojam to pašu apnikušo lietu darīšanai (jo nedarām citas lietas), tad viss tas apnikušais tikai vēl vairāk pastiprinās un kļūst vēl reālāks.

Arī tad, ja cilvēks saka, ka ikdienā (pat savās mājās) taču meditē, vingro, veselīgi ēd, cenšas visiem piedot un vēl visu ko skaistu dara, tas neko nemaina dzīves ritējumā un tajā, kas tur nepatīk. Jo to, kas nepatīk, turpina kultivēt tāpat, kā agrāk….

Pēc transformējošām praksēm ir vēl stipri “jautrāk”, jo smalkais plāns ir izmainīts, un tas turpina mainīt cilvēka dzīvi, bet cilvēks pats spītīgi dara visas tās pašas lietas ikdienā, ko līdz šim, tikai gaida, kad notiks brīnums un pēkšņi paši no sevis izmainīsies apkārtējie dzīves elementi – darbs, vīrs, priekšnieks, kaimiņš, Latvijas valdība un vispār pasaules kārtība….. gaida, bet turpina darīt tās pašas darbības, ko līdz šim. Un tad rodas pretruna, jeb pretestība starp to, kā mainās smalkais plāns un to, ko dara cilvēks, rodas liela spriedze un haoss, un cilvēks sāk justies vēl sliktāk, kā iepriekš. Jā, smalkais plāns ir primārs, jā, tas nosaka to, kā materializēsies tas, ko tur saradām, jā, tas nāk caur mūsu domām un jūtām, bet – fiziskajā plānā to ieved DARBĪBAS. Un, ja iepriekš darbībām bija atbalsts smalkajā plānā (kaut arī mūs tas neapmierināja), tad tagad šī atbalsta nav, un pat tas, kā iepriekš varējām puslīdz savu dzīvi savākt, vairs nesanāk… Ar laiku smalkais plāns notic cilvēka darbībām (jo tas ir mums absolūti labvēlīgs) un viss ieiet vecajās sliedēs, kas labi iebrauktas.

Cilvēks šai brīdī bieži vien nolemj, ka prakse nebija īstā, mācība nebija pareizā un skrien uz nākamo, un tā to var ilgi – kamēr psihe un ķermenis iztur.  Par laimi – reizēm neiztur, un tad, kad ķermenis sāk uzdot, tad daudzi jūtas spiesti kaut ko reāli izmainīt. Tā slimības mūs spiež mainīties, bet arī tad daudzi izvēlas to nedarīt un sekot NE-savai dvēselei, dzīvot pēc gataviem, svešiem noteikumiem, pielāgoties citu NE-veselu cilvēku prasībām.

Uzticēties sev, savai izvēlei un varēšanai ir grūti, ja nav pierasts to darīt. Bet var pierast un var iemācīties uz to balstīties! IZVĒLĒTIES to, kas arī ikdienas dzīvē ved tur, kur bijām prakses laikā, kas rada tādas izjūtas, kā bija prakses laikā. Ikdienā, tas nozīmē – savā darbā (ļoti iespējams – ne tajā, kas līdz šim darīts), savās attiecībās ar cilvēkiem, ar ģimeni, ar kaimiņiem, savos ikdieniškajos paradumos un dzīvesvietā.

Tas nav ātri, un tas prasa daudz pārmaiņu, daudz spēka, daudz pieņemšanas un PĀRDZĪVOŠANAS – jo bez pārdzīvojuma realitāte nemainās. Kamēr mēs nepārdzīvojam un nepieņemam visu, ko no savas dzīves esam izstūmuši (un tās ir gan patīkamas, gan nepatīkamas lietas), tas viss mūs sasaista, piesaista un neļauj izdarīt citas izvēles, kā līdz šim. Ir svarīgi izdusmot savas dusmas un izraudāt savas bēdas, atsieties no sistēmiskiem (dzimtas vai dvēseles pagātnes) samezglojumiem un izdarīt to jauno izvēli. Turklāt pārdzīvojums pats par sevi atbrīvo ļoti daudz resursu, kaut arī tā laikā šķiet, ka spēki bezmaz vai galā.  Priekš tam, lai tas notiktu vieglāk, ir visādas prakses, lai sagatavotu augsni izmaiņām un dotu tām jaunus resursus. Bet pēc tam jāiet DARĪT ikdienas lietas atbilstoši tam, kas izvēlēts!

Ja nepatīk esošais darbs – acīmredzot no tā ir jāaiziet un jāsāk darīt tas, kas dod gandarījumu. Ja nepatīk tie cilvēki, ar ko dzīvojam kopā – nevajag ar tiem dzīvot tik ciešā saķerē. Ja nepatīk naudas daudzums maciņā – jāpaprasa vairāk tur, no kurienes tā nāk un tam, kas to gribētu dot (un tas ne vienmēr ir tas, no kā to līdz šim gaidījām). Ja nepatīk tā dzīvesvieta, kurā dzīvojam – jāskatās pēc citas vai jāpārveido šī.  Meditēšana u.c. prakses nav darīšana, tā ir Lauka jeb smalkā plāna strukturēšana, kas dod iespēju darīt (vai nedarīt) un dzīvot (vai nedzīvot) savādāk.

Šādu fundamentālu lietu mainīšana bieži vien biedē un prāts mums dod visādus ieganstus, kāpēc to nedarīt, kāpēc samierināties, un varbūt vēl drusku pameditēt cerībā, ka apkārtne pati mainīsies…. Apkārtējie cilvēki un notikumi nemainīsies vis paši no sevis, jo viņiem nav tādas vajadzības, kā mums un viņi nebija tai praksē, kur mēs. Jā, gadās, ka apkārtne ielāgojas un patiešām sāk mainīties mums līdzi, bet tas notiek tad, kad mēs sākam DARĪT savas lietas savādāk. Kamēr mēs tikai dziedam un meditējam, apkārtne paklausās un  turpina pa savam.

4 vaļi realitātes maiņai ir – IERAUDZĪT, PĀRDZĪVOT, IZVĒLĒTIES, DARĪT.

/Marija Sils, sistēmiskā šamane/

p.s. - man top vairāku pakāpju programma šo 4 vaļu iepazīšanai un apgūšanai, ceru nākamvasar to "palaist" dzīvē....