Kas notiek šamanisko prakšu laikā
Vārds “šamanisms” nu jau vairs nav svešs tiem, kas iet sevis
izzināšanas un pilnveidošanas ceļu, bet par to, kas aiz tā slēpjas, joprojām ir
daudz mītu un ilūziju. Neiedziļinoties tradicionālā šamanisma mantojumā un metožu
struktūrā, šeit būs stāsts par to, kādi šamanisko prakšu veidi mums tagad ir
pieejami un kā tie darbojas.
MEDITATĪVIE ŠAMANISKIE CEĻOJUMI ir mūsdienu civilizētajā pasaulē visizplatītākie, tie ir salīdzinoši vienkārši, neprasa īpašus apstākļus un sagatavotību. Tomēr tas, cik liela būs ceļojuma jauda, skaidrība un ietekme uz ceļotāja turpmāko dzīvi, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem, arī no paša ceļotāja pieredzes šai jomā.
Meditatīvie ceļojumi ir ļoti vērtīgi psihoemocionālā veseluma atjaunošanai un uzturēšanai, kas mūsdienu cilvēkam visbiežāk ir nepilnīgā stāvoklī. Vislabāk tos piekopt ik pa laikam (ja ne regulāri), bet arī ikkatru dienu klejot tālu iekšpasaulē nebūt nav vajadzīgs, jo ceļojuma pieredze ir arī jāintegrē savā personīgajā dzīvē. Viens atsevišķs šāds ceļojums lielas izmaiņas nenesīs, bet, ja to praktizē, piemēram reizi pāris mēnešos, tad pēc laika rodas kopēja iekšēja veseluma un paplašinājuma sajūta, nostiprinās pašapziņa, fiziskā un psihiskā veselība, pasaules un savu iekšējo procesu jušana, attīstās iztēle, u.t.t. Iztēle ir būtisks šo ceļojumu tēlu veidošanās instruments, jo, esot šamaniskajā transa procesā, mēs ar iekšējo redzi (tātad – iztēli) redzam dažādus tēlus un iesaistāmies notikumos, kas var likties gluži fantastiski. Turklāt šamanisko ceļojumu atšķirība no citām vizuālajām meditācijām ir tā, ka viss piedzīvotais ir salīdzinoši reālāks – ar fiziskām sajūtām un emocijām pilns – tādēļ tam ir lielāka saķere ar mūsu fizisko pasauli.
Reizēm cilvēki pirmajās reizēs neko īpašu ne sajūt, ne ierauga, jo tas, ka mainās domu un uzmanības plūsma šamaniskā transa paplašinātajā apziņā, ir ļoti atšķirīgi no tā, kā mēs domājam un uztveram pasauli loģiskajā ikdienas ritmā - tomēr tas ir tikai laika un pieredzes jautājums. Šamanisms ir neloģisks, bet ļoti reāls, tad ir nefiksējams un nepierādāms, bet tajā ir noteiktas likumsakarības un liela skaidrība, tikai tā nav tāda, kā pierasts redzēt. Šamaniskajos ceļojumos ir svarīga gan ļaušanās, gan vadība, jo tas viss, kas ar mums notiek ir mūsu pašu iekšējā pasaule, tikai tās mērogs kļūst daudzkārt lielāks – mēs ceļojumos ejam ne kā personības, bet kā dvēseles un no tiem ikdienā ienesam tik, cik personība un prāts spēj no bezgalīgā dvēseles lauka pieņemt un iekļaut. Reizēm šie procesi var sabiedēt vai likties pārāk dīvaini un emocionāli jaudīgi, bet tas ir pārejoši un jāapzinās, ka dvēsele vienmēr ir mums labvēlīga, lai kas arī tur notiktu un lai kā arī prāts tam pretotos. Ar laiku, turpinot ceļojumus, prāts nomierinās, drošības sajūta palielinās, un ceļojumi sanāk dziļāki un skaidrāki. Tādēļ ir svarīgi, ka pēc ceļojuma visiem ir laiks izrunāt notikušo, to pierakstīt, uzzīmēt vai kā citādi ienest pasaulē un ļaut tam integrēties dzīvē vislabākajā formā. Izrunāšana šoreiz gan nenozīmē loģisku izskaidrošanu, bet vienkārši piedzīvotā formulēšanu prātam saprotamos vārdos. Loģiskais skaidrojums nav vajadzīgs un var pat traucēt – notikums vislabāk izdarīs savu darāmo cilvēka dzīvē, ja paliks tēlu un sajūtu līmenī!
Šādi ceļojumi parasti notiek guļus uz paklājiņa (var arī sēdus, ērtā pozā), ieritinoties segā un aizsedzot arī acis (acu aizsegšana ļoti palīdz pārslēgt uzmanību), vidēji pusstundu (var būt arī īsāki un garāki procesi). Ceļotāju kāds pavada – parasti šamanis vai pieredzējis praktiķis – un no tā, cik laba ir viņa prasme turēt smalkās pasaules lauka virzienu un enerģētiski palīdzēt ceļotājiem, daļēji ir atkarīgs, kādi būs rezultāti. Ceļotāji parasti ir vairāki, tādēļ pavadonim jāspēj sadalīt uzmanība uz visiem un modelēt gaisa telpu tā, lai visiem procesi noritētu tik, cik nu katrs spēj tiem atvērties. Kā transa veidotāji parasti tiek izmantoti – bubena (šamaniskās bungas) vai citu autentisko instrumentu skaņa, kvēpināmo augu aromāti, speciāla elpošana ceļojuma sākumā. Un atkal, no katra ceļotāja paša visvairāk ir atkarīgs – cik tālu viņa prāts viņu laidīs, cik neatlaidīgi būs centieni tomēr pavērt zemapziņas aizkarus, kā pieaugs paļaušanās uz saviem taustāmiem un netaustāmiem pavadoņiem un kā veidosies spēja vadīt savus iekšpasaules procesus. Pirms ceļojuma procesa vadītājs izstāsta ceļojuma “maršrutu”, bet pēc tam parasti runā maz, lai ar savu balsi netraucētu katra ceļotāja procesus. Individuālajos ceļojumos saruna var notikt arī visa ceļojuma laikā – tas reizēm ir noderīgi tiem, kam neizdodas patstāvīgi ieslīgt transā, kam vajag ciešāku pavadību, vai kas vēlas pavisam individuālus procesus. Pēc atgriešanās no zemapziņas plašumiem procesa dalībnieki piefiksē galveno, kas tajā noticis un dalās piedzīvotajā, tā skaidrāk ienesot to dzīvē. Parasti meditatīvie ceļojumi notiek telpās, bet tikpat labi tos var vadīt arī brīvā dabā.
DINAMISKĀS ŠAMANISKĀS PRAKSES DABĀ – spēka medības, sarunas ar dabas būtnēm (augiem, sēnēm, akmeņiem…), vīziju naktis, maņu atvēršanas un paplašināšanas prakses. Šīs prakses ir mazāk populāras pie mums, jo tām vajadzīga piemērota vieta dabā un lielāka paša cilvēka atvērtība un prāta elastība. Jāsaka, ka tieši šīs prakses šo atvērtību un elastību arī veido, jo daba ir tam ļoti pretimnākoša. Šamanisma pamatprincips ir – viss pasaulē, dabā ir dzīva un apgarots, visam ir dvēsele, un viss sastāv no vienas un tās pašas smalkā plāna enerģijas. Šī enerģija dažādos veidos sablīvējusies, tā radot dažādas atšķirīgas būtnes – materiālas un mazāk blīvas. Ejot dabā un iemācoties uztvert dabas Garu dotās zīmes un signālus, iekšēji sarunājoties ar koku, akmeņu un dzīvnieku gariem, pamazām pietuvojoties arī tiem Gariem, kam nav ķermeniskas formas, cilvēks iegūst patiesu un reālu vienotību ar pasauli. Daba pati sāk mūs atveseļot gan psihiski, gan fiziski, ja tai uzticamies un ar to sadarbojamies šajā smalkajā līmenī.
Dinamiskās prakses pie mums biežāk notiek vasarā, kad
klimats tam piemērotāks, bet īsāki procesi var būt arī vēsajā laikā vai ziemā.
Tad, kad kokiem zaros nav ne lapu, ne sniega, Garu pasaule ir visatvērtākā un
visvieglāk pieejamā, un Latvijā šādu mēnešu ir gana daudz… Ir tik interesanti
vērot, kā jau pēc pāris dienu šamaniskajām praksēm dabā cilvēki sāk savādāk
skatīties uz dzīvību sev apkārt, sāk pieņemt, ka var brīvi sarunāties ar kokiem,
zāles stiebriem un elfiem, kas tajos šūpojas….
Šamanisms ir tēlains un brīnumains, bet brīnumus no procesiem un to vadītājiem nevajag gaidīt, jo mēs paši esam tie, kas tajos dodas un kas tos veido. Mēs esam reāli, un arī šie procesi ir reāli – tik, cik katrs atļaujamies paplašināt savu realitāti. Un, pamazām, kustinot realitāti, kas atveras iekšējā, dvēseles laukā, sāk mainīties un formēties realitāte, kas ir materiālajā pasaulē. Jāatceras, ka matērija tomēr ir lēna un inerta, ka mūsu atmiņas un prāta pārliecības ir gana stabilas (un tam tā jābūt, lai mēs spētu šeit orientēties un nesajuktu prātā) – tādēļ jāapbruņojas ar savu devu pacietības, lai sagaidītu taustāmas izmaiņas tai virzienā, kurā vēlamies savu dzīvi paplašināt.
Iekšējās drošības veidošanai, skaidrības un paļāvības attīstīšanai ļoti noder arī dažādas apzinātības prakses un meditācijas. Iztēles, tēlainās domāšanas un uztveres elastības attīstīšanai – radošuma praktizēšana visādos veidos, mākslas un skaņu terapiju metodes. Tādēļ ļoti labi ir vairāku dienu šamanisko prakšu pasākumi, kuros tas viss tiek apvienots, integrēts un savienots ar cilvēka personīgo dzīvi.
CEĻOJUMI AR SPĒKA AUGIEM Latvijā aktualizējušies pēdējos aptuveni 10 gados, kad arī pie mums tiek vesti jaudīgi psihodēliskie augi no Dienvidamerikas kopā ar to pavadoņiem – turienes šamaņiem. Šie ceļojumi ir izteikti ilgāki , dziļāki un radikālāki, tāpēc ir ļoti uzmanīgi jāraugās – pie kura pavadoņa iet, pie kura tomēr labāk nē. Un šeit nav nekādu redzamu vai taustāmu kritēriju – gan vietējais pavadonis, gan Eiropas meistars, gan no Peru atbraucis kurandero var būt jums piemēroti vai ne. Jo arī šajos ceļojumos pavadonim ir jāspēj gan noturēt drošs un plašs lauks, gan ar savu uzmanību tikt līdzi katram ceļotājam. Es teiktu, ka, jo lielāka pieredze ceļojumos ir pašam dalībniekam, jo uzmanīgāk jāraugās – vai pavadonim arī ir vismaz tikpat liela pieredze… citādi var gadīties, ka ceļotājs aizklīst kaut kur, kur kāda tā enerģētiskā daļa apmaldās un netiek atpakaļ. Un, lai pavisam sajauktu prātu – šo procesu pavadoņi šādu pieredzi krāj ne vienu vien dzīvi un ne vienu vien paaudzi, bet to mēs faktoloģiski nekā nevaram pārbaudīt. Es ieteiktu, pirms piedalīties šādos ceļojumos, satikties ar pavadoni fiziskā vai smalkajā plānā (viņiem būtu jābūt tur pieejamiem) un sajust – ir pietiekama paļaušanās vai tomēr ne. Arī šie procesi parasti tiek organizēti grupās, bet ir iespējas sarunāt arī individuālus procesus. Optimāls lielums ir līdz 8-9 cilvēkiem, bet gadās arī lielākas grupas – tad šamanis strādā kopā ar asistentiem, lai spētu visiem izsekot līdzi un palīdzēt, kad nepieciešams.
Dienvidamerikas spēka augi iedarbojas uz mūsu smadzenēm tā,
ka mums uz laiku atceļas dažādas prāta barjeras, palielinās uztveres ātrums un
apziņas vibrācijas, un mēs ar savu uztveri un visām maņām samērā ātri nonākam tālu
dvēseles laukā. Tur var gūt pieredzi, kā ir pabūt pavisam citā mērogā, kā ir ar
reālām izjūtām ceļot laikā, tur varam iegūt sajūtamu cikliskā laika pieredzi,
iemācīties strādāt ar laiku, atmiņām, radīšanu un realitāti. Tomēr vispirms cilvēks tiek strauji
savests kopā ar saviem neizgaismotajiem zemapziņas kaktiem, un tas var būt gan biedējoši, gan emocionāli
smagi, tāpēc arī ir vajadzīga īpaši kvalitatīva pavadība. Un visu laiku jāatceras,
ka augi, to gari, daba un Zeme ir mums absolūti labvēlīgi, arī tad, kad mēs
piedzīvojam prātam nepieņemamas lietas. Šie smadzeņu procesi ir cilvēkam
dabiski pieejami, tos var aktivizēt arī citos veidos (skaņa, elpa, u.c.), bet
augi palīdz tajos ieiet daudz dziļāk un spēcīgāk, kā arī palīdz ķermenim šo
jaudu izturēt.
Arī Latvijā aug spēka augi un dažas sēnes, kas spēj
paplašināt un izmainīt apziņu, un tie ir labi ceļojumu palīgi, bet ar tik
spēcīgu psihodēlisko efektu, kā dienvidu augiem, šeit neviens tomēr nav apveltīts.
Ziemeļiem un ziemeļu šamanismam ir citas prioritātes, bet vispār augus lieto
arī šeit. Piemēram, ļoti daudz ziemeļu šamanismā izmanto sarkano mušmiri, kas
ir diezgan pazīstama ar savām ārstnieciskajām īpašībām. Mušmire nemaina uztveres
dziļumu, bet nedaudz paplašina uztveres leņķi un dod spēku iekšējiem procesiem –
it īpaši, ja tie ir procesi dabā! Pie mums ir arī viena samērā reti sastopama
sēņu suga, kas spēj pagriezt apziņu tādā veidā, kā dienvidu augu dziras, bet šīs
sēnes ir diezgan līdzīgas citām, kas ir vienkārši indīgas un var apklusināt
dzīvību šai pasaulē pavisam…. Tāpēc sēnes ieteicams iepazīt kāda zinātāja
vadībā, nevis pēc interneta avotiem.
Lai izslēgtu dažādus pārpratumus un ilūzijas – es pati kā pavadonis strādāju
tikai ar Latvijas augiem un sēnēm.
RITUĀLI ir šamanisko prakšu vieds, kas mēdz pulcināt diezgan daudz dalībnieku. Tie parasti nav gari, bet ir labi strukturēti, enerģētiski intensīvi un kalpo kādam noteiktam kopējam mērķim. Rituālu galvenā raksturojošā iezīme ir sakrālā savienošanās ar tiem Gariem vai Debesu spēkiem, kas varētu palīdzēt rituāla mērķa aktualizēšanā uz Zemes. Mēdz būt rituāli, kas sakrīt ar saulgriežu dienām gadā, mēdz būt dzimtas vai dvēseles lauku kārtošanai veltītie un arī individuāli rituāli. Šamaniskos rituālus no pārējiem galvenokārt atšķir tas, ka to norisi vadītājs uzzin no garu pasaules, nevis izdomā pats vai noskatās tradīcijās. Kā Gari saka, tā rituāls tiek veidots, ņemot vērā visus, kas tajā gatavi piedalīties.
Marija Sils, sistēmiskā šamane
p.s. Iespējas praktizēt:
Šamaniskie meditatīvie ceļojumi