Par kariem

Es neesmu piedzīvojusi aktīvu karadarbību, bet mana bērnība pagāja laikos, kad tikai visādi slavēti un cildināti pēdējā šī reģiona kara „panākumi” un „uzvaras”, kad bērni spēlējās ar kara atribūtikas rotaļlietām un patriotiskās dziesmas skanēja tieši kara kontekstā. Kopš tiem laikiem es esmu domājusi un brīnījusies – ko tie cilvēki tur svin un par ko priecājas? Kā vispār vienam cilvēkam var ienākt prātā jebkādas idejas vārdā galināt nost citu (turklāt personīgi nepazīstamu) cilvēku? – un biju neizpratnē, kamēr iepazinu sistēmisko pieeju procesiem pasaulē, caur kuru karš izskatās gluži loģisks notikums sabiedrības dzīvē.

Jo sistēmai (kas ir – ģimene, dzimta, tauta, valsts, visa cilvēce un pasaule kopumā) ir vajadzīgs un piederīgs KATRS cilvēks ar VISĀM tā jūtām, ko tas piedzīvo vai nepiedzīvo savā dzīvē.

Un sistēma ir amorāla… t.i. bez tāda jēdziena kā morāle. Tai neinteresē mūsu, cilvēku, izveidotie priekšstati par to, kas ir labs vai ļauns  - tā ir radusies pirms tas Ābols tika noplūkts un aizkosts. Sistēmai interesē Veselums, Visa enerģija, ko cilvēki caur savām jūtām un pārdzīvojumiem saradījuši. Mums, kas ir Ābolā kodēju pēcteči, tāda nostāja lielākoties vispār nav iedomājama, tomēr, paskatoties realitātē, mēs redzam, ka tā notiek.

Atsakoties no absolūti jebkādas vērtēšanas (arī pozitīvās), ienāk Patiesība. Atsakoties no jebkādas izstumšanas (arī sevis un savu ēnu), atrodas Sava vieta pasaulē. Atsakoties no jebkādas cīņas, bet nepadodoties (jo tā arī ir cīņas daļa) iestājas Brīvība. Paradoksāli tas šķiet, kamēr mēs par to domājam – kad mēs tajā nonākam un tas notiek, izrādās, ka tas ir dabiski.

Karš – tā ir agresijas, iespējams, galējā izpausme. Un tā sākas no katra viena cilvēka, kas ir saistīts ar karojošām struktūrām. Katrs, kad kaut kad neizpauž, neatzīst, apspiež, neizreaģē un līdz ar to uzkrāj savas mazās agresijas formas, tās pa pilienam vien sapilina tautas vai valsts kopējā agresijas katlā. Katrs, kas apspiež un neizpauž savas sīkās atriebības kāres, savus aizvainojumus un vainas sajūtas, savas nodevības un melus, tos pamazām sapilina vienā lielā tumšā agresijas kalnā. Un pēc tam var cik tik uziet iztaisīties „balts un pūkains” – sistēmas rats būs iegriezts un tas ķers katru, kas trāpīsies pa ceļam un kas to būs papildinājuši ar saviem pilieniem – personīgajiem vai no dzimtas mantotiem.

Kad karš aktīvi notiek, tā ir milzīga šo negāciju uzkrājumu izlāde un tie, kas tajā iesaistās, to gandrīz vienmēr dara sistēmisko enerģiju plūsmu mudināti. Nekāda loģika vai psiholoģija te nestrādā – kara laikā visu tajā reģionā esošo cilvēku psihe sašķobās un sāk darboties citā režīmā. Jo ieslēdzas tā saucamā „sistēmiskā sirdsapziņa” – tā, kurai vajag Visus, kas ir par līdzsvaru starp Visiem, kas iekļauj Visus, kas kādreiz morāles apsvērumu dēļ izstumti (apzināti vai neapzināti) no dzimtas, tautas vai valsts.

Kad karš beidzas, pasaulē un cilvēkos ir postaža, bet sistēmā ir kaut kādā mērā atjaunots līdzsvars. Ja mēs iekļautos tajā un pārstātu vērtēt, dalīt un izslēgt nepareizos cilvēkus, nepareizās jūtas un notikumus, mēs šajā līdzsvarā varētu palikt un pasaule atkal uzplauktu, bet tā tas, diemžēl, nenotiek. Mēs ar jaunu sparu turpinām dalīt un vērtēt, taisīties „pareizi” un apspiest savas ēnas, tās nepārdzīvojot un neatlaižot…. līdz ar to tās atkal uzkrājas un riņķa dancis turpinās.

Man ik pa laikam kāds jautā pēc prognozēm kara iespējamībai Latvijā – neprognozēšu, bet variet paši pavērot to, ar kādu centību mēs karojošam valstiskam milzu „vērsim” karinām acu priekšā zildzeltenas lupatas un kādas emocijas paceļas katrā, kas tās izkar vai ierauga….. tas ir tas mūsu uzkrājums, kas izpaudīsies vai nu cīnoties, vai padodoties (abi ir kara elementi) – mēs kā lēnīga rakstura cilvēki visdrīzāk izvēlēsimies otro variantu, bet kā nu būs, tā būs….

Jo patiesībā katram ir arī iespēja izkāpt no šiem sistēmiska rata griežiem, tikai tur ar vienu bailēs un morālē balstītu vēlēšanos nepietiek, tur vajadzīga spēja ieraudzīt patiesību sevī un savās sistēmās, spēja to pieņemt un iekļaut. Un Tikai tad nāk jauns līmenis, kurā strādā jau vairs ne dzimtas, bet dvēseles sirdsapziņa un cilvēciskā prāta izvēles nomainās uz dvēseles izvēlēm. Ja kādam gribas tajā ielēkt uzreiz – nesanāks, sistēma ir nesalīdzināmi stiprāka par mums, bet, kas atkal paradoksāli – tā darbojas mūsu, tās bērnu labā. Meklējam savas vietas vispirms jau sevī, savās dzimtās un dvēseles pieredzēs, jo atspēriena punkts un jaunu līmeni ir Tikai no Savas patiesās vietas.

Saprotu, ka ar šo rakstu atkal izsaucu emociju vētras, jo cilvēkiem, kas ar sistēmiskajām kārtībām nav pazīstami, šis var likties murgaini… Neko darīt – lasiet, domājiet, izglītojieties, un nāciet pie manis un maniem kolēģiem uz sistēmisko sakārtojumu grupām, kurās vislabāk var izstrādāt tos procesus, kas nāk caur mums, bet šķiet nevadāmi, jo tos darbina lielāka mēroga spēki.

Vairāk info par šīm iespējām un sistēmu kārtībām  šeit

Praktiskās iespējas pie manis šeit

Raksti par sistēmiskām lietām

Marija Sils, 2024.gada 2.martā