Par alkoholu

Svētku, kuros bieži piedalās alkohols, sakarā - mana teorija par alkoholu: 

Alkohols izceļ ārā no cilvēka to, kas tajā (cilvēkā) iekšā sēž un laužas uz āru. Nekur citur tas neaizved, neko svešu cilvēkā neienes....

Alkohols cilvēku par lopu nepadara, toties tas parāda – cik liels lops katrs ir.

Ja to nedzer, cilvēks nekļūst ne par kapeiku labāks, vienkārši viņa vellus neviens neierauga. Tas nenozīmē, ka tie kaut kur izzūd, tos vienkārši vieglāk paslēpt. Bieži vien nedzeršana (ja tā iet kopā ar dzeršanas nosodījumu) liecina par cilvēka liekulību attiecībā uz sevi, par lepnību un vēlmi būt vienmēr labākajam, vai nespēju pieņemt savas (un citu) ēnas, vai par lieliem sistēmiskiem izslēgumiem.

Ja cilvēks dzer - arī tas nenozīmē, ka velli automātiski izzūd, toties tie kļūst redzami. Un tad cilvēkam ir izvēle - atlaist tos, vai ieštampāt sevī atpakaļ.

Tāda izvēle ir arī nedzerot, tikai tad vellus jāizmāna virspuse citādāk.

Lielākā dala tos negrib un nespēj redzēt, un iebāž tos atpakaļ ‘pagultē’, paslēpj un jūtas vainīgi par to, ka tos izlaiduši ārā… Jāsaka, ka tādi ilgi noturēti velli, tiekot ārā, tiešām uzvedas pabriesmīgi. Daži, tos ieraugot, jūtas tik slikti, ka nolemj aizliet acis vēlreiz, kā rezultātā nepamana, kā nākamais vells ticis brīvībā. Un tā tālāk, kamēr vien ‘plosts’ tos visus var noturēt.

Jāsaka, ka vellu palaišanas sākumstadija mēdz būt tīri patīkama, jo šie tak grib tikt uz brīvām kājām un kārdina savu turētāju Pie viena iznāk ārā arī mūsu apspiestie prieki, aizliegtā atvērtība, nepateiktie vārdi, nenovērtētās kaislības un citi jaukumi….

Dažreiz apspiestās un noliegtās lietas turpat virspusē atrodamas – tad necik daudz to alkoholu nevajag, pēc pāris glāzītēm viss jau notiek! Nāk ārā tas, kas nav īpaši apslēpts, kas puslīdz drīkst eksistēt. 

Citreiz grib tikt ārā dziļi sēdošie un aiz septiņām atslēgām aizslēgtie velli….tad šī atslēgas uzlauzošā dzira tiek dzerta vēl un vēl, kamēr visi mūru krīt. Dažreiz rumpis to iztur, bet psihe vairs ne – tad tā, uzsūtot bezfilmu, aizver atmiņu failus par to, kas no cilvēka izlīdis, tādejādi to atkal iebāžot atpakaļ un paslēpjot.

Jāsaka gan, ka šīs manas teorijas kontekstā svētki un alkohols īsti neiet kopā, tāpat kā pirts un alkohols, vai meditācija un alkohols. Bet, ja cilvēkos ir daudz aizliegta prieka un kaislību (un mūsu tautai tāda veida aizliegumu ir pārpārēm), tad tam šādi ir kaut kāda iespēja izpausties….vienīgi pēc tam parasti lien ārā tie nākamie aizliegumi, ko mums vairs negribas redzēt.

“Kulturālā” iedzeršana ne ar ko nav jēdzīgāka, jo tā jau principā ietver ierobežojumus un aizliegumus, pret kuriem alkohols darbojas – dzert un turpināt “kulturāli” sevi kontrolēt ir tikpat stulbi kā iebrist jūrā un izlikties par sausu esam.

Alkoholam, ja to lieto, apzinoties tā jēgu – aizslēgto iekšpasaules kambaru atslēgšanu – var būt labs terapeitisks efekts. Jāsaka, ka tas ir vienīgais jēdzīgais iemesls tā lietošanai. Cik daudz un kā – to katrs apzinīgs cilvēks var izvēlēties pats, bet visdrīzāk tā nebūs pasēdēšana draugu lokā, jo kāda gan draugiem daļa gar cita cilvēka velliem?

Tā ka – nav jēgas pie kaut kā vainot alkoholu, toties ir vērts tā vai citādi (ar alkoholu vai ar citām metodēm) iepazīt un apzināties savus vellus – gan aizliegtos priekus, gan neizpaustās dusmas, gan visu citu, ko “nedrīkst” ne just, ne domāt, ne darīt… Un bieži vien tie ir ne tikai pašiem piederoši (lasi – bērnībā iemācīti), bet sistēmiski (caur dzimtas enerģētiku) mantoti aizliegumi.

Narkologi man drīkst nepiekrist – šī ir tikai mana pieredze un novērojumi.

___________

Marija Sils, sistēmfenomenoloģe.

Par sistēmiskajiem jautājumiem var palasīt šeit